Piekdienas pēcpusdiena, vecais niķis gandrīz ņēma virsroku, ka varbūt tomēr izlaist šodien lekcijas. Domāju un domāju, sapratu, ka nevar ļauties emocijām, jāiet un vismaz jaatsēdēt. Braucot ar 15. trolejbusu uz augstskolu nākošājā pieturā pretī apsēdās viena apburoša meitene, pēc grāmatām sapratu ka arī studē BSA, sāka skatīties uz manis un izveidojās tāda situācija, kad abi skatās viens otram acīs, es pat nokautrējos un novērsu acu skatienu citā virzienā. Daiļa un smaidīga blondīne, nu dien nesaprotu, kāpēc sakautrējos. Izskatījās ka viņa devās uz mākslas vēsturi krievu valodā, jo pa ceļām paspēja pašķirstīt mākslas vēstures grāmatu krievu valodā, paskatījās bildītes, žēl tikai tas, ka biju izlēmis doties šoreiz uz vide un vizuālā komunikācija latviešu valodā un nevarēju mielot savas acis veselas lekcijas garumā.
Nolēmu šoreiz iet uz vide un vizuālā komunikācija latviski, jo bija pamainījies pasniedzējs. Līdz ar to nesanāca apmeklēt mākslas vēsturi krieviski. Esmu pārsteigts par jauno pasniedzēju, kurš ir mūsu iepriekšējā pasniedzēja vietā. Pavisam cita pieeja, pieeja, kura man patīk. Ļoti iepriecināja, ka cenšas izdarīt visu uz vietas un neuzdot mājās, kā arī tas, ka viņš dara visu iespējamo, lai raisītu domāšanu, komunikabls, atvērts un ar labu humora izjūtu, tāds sirsnīgs onkulītis.
Ta ka nākošā lekcija, ievads specialitātē latviski, nenotika, devos mājās. Izskatās, ka arī turpmāk piekdienās neapmeklēšu ievads specialitātē latviski, lai sestdienas dienā lekciju sarakstā neizveidojas robs, kā arī sestdienā ievads specialitātē krieviski tīri labi apmierina, neko labāku meklēt negribās.
